Fernando balss

Kā nosaukt vaļasprieku, ar kuru nodarbojies jau vairāk nekā sešdesmit gadus? Kaut ko, kas savijas ar dzīvi, līdz kļūst par tās daļu? Varbūt ar vārdu “aizrautība” nepietiek, lai to raksturotu. Iespējams, to varētu saukt par “mīlestību”.

Mani sauc Fernando, un esmu astoņdesmit gadus jauns. Man bija nedaudz pāri 20 gadiem, kad gandrīz nejauši sastapu draugu, kurš mēdza nākt uz mana tēva dzirnavām. Neatceros, kā sākām runāt par to, kā viņš pavada brīvo laiku. Tolaik šī nodarbe vēl nebija tik populāra, taču drīz tai bija lemts tādai kļūt. Un mani tā aizrāva tik ļoti, ka kļuva par aizraušanos visam mūžam. Tā nu pieņēmu viņa uzaicinājumu un devos viņam līdzi, lai uzzinātu, kā audzēt bites.

Zinātkāre ir patiesi neatlaidīga, un, kad tā reiz iedegusies, to vairs nav iespējams nodzēst. Arī es nebiju izņēmums. Sāku mācīties un lasīt visu par bitēm un to audzēšanu. Daudzas no šīm grāmatām man vēl aizvien ir saglabājušās. Katra stāsta ko citu, taču vienā jautājumā tās visas ir vienisprātis: izmēri. Ievērojot šos precīzos izmērus, uzbūvēju savus pirmos bišu stropus. Jā, “savus”, jo tikai tad, kad kaut ko radi pats savām rokām, vari to patiesi saukt par “savu”.

Jāatzīst, ka pirmie gadi nebija viegli, jo īstā mācīšanās sākas tikai tad, kad aizver grāmatas. Iegūt medu no stropa nav nemaz tik viegli, ja neesi lietpratējs. Jāpārzina biškopības paņēmieni, gadalaiki, jāzina, kā pasargāt stropus no plēsējiem un svelmaina karstuma, un jāiepazīst augu ziedēšanas laiki. Taču pats svarīgākais ir iepazīt viņas pašas — bites —, un tas ir pats grūtākais. Viņu sabiedrībā nekas netiek atstāts nejaušības ziņā, un saimes aizstāvēšana ir viņu svarīgākā vērtība. Viņas ir gatavas pat vislielākajam upurim, kas cilvēkam nozīmē sāpīgu dzēlienu. Viņas aizstāv, rūpējas un sargā; galu galā viņas nemaz tik ļoti neatšķiras no mums. Gan mēs, gan viņas zinām, kas patiesi ir svarīgs.

Varbūt tieši tāpēc manis ievāktais medus parasti ir paredzēts manai ģimenei. Sievai patīk to izmantot savās kūkās. Visvairāk man garšo viņas crostata (tarte) ar biezu medus kārtu, ko pārklāj zemeņu vai aprikožu šķēlītes. To var baudīt arī pa karotei, pat pirms gulētiešanas. Man vienmēr pa rokai ir neliela pudelīte mājās gatavota dabīga propolisa — vēl vienas vērtīgas stropa dāvanas.

Sieva ir tik daudz klausījusies manos stāstos par bitēm, ka pati kļuvusi par lietpratēju. Mana meita uzauga kopā ar mani un bitēm. Varbūt piezīmes, ko sāku veikt pirmajos gados, es, pats to neapzinoties, rakstīju viņai. Meita man vienmēr ir palīdzējusi, taču tagad viņa nolēmusi iemācīties vēl vairāk. Viņa palūdza, lai nopērku biškopja tērpu un visu aprīkojumu. Nesen bites viņu sadzēla, taču viņa tam nepievērsa lielu uzmanību, jo viņu aizrauj tas pats, kas mūsu ģimeni vadījis jau gadiem ilgi. Uzturēt šo aizrautību dzīvu ir vienīgais veids, kā nodot to nākamajām paaudzēm, lai arī tās varētu apbrīnot bišu neparasto dzīvi — bites ir bijušas tik nozīmīga mūsu dzīves daļa un vienmēr tāda būs.

Autori:
Teksts: Carlotta Fiore
Foto: Diego Rosselli