Marias Linas balss

Katra ģimene ir kaut ko iemācījusies un kaut ko mācījusi citiem. Ja man būtu jāizvēlas viena mācība, ko esmu guvusi un vēlos nodot tālāk, es teiktu, ka ēdienu nekad nedrīkst izniekot. Mana mamma šajā ziņā bija lielisks piemērs. Šis atgādinājums nāk tieši no pēckara laika — grūta laika, kad viss bija skaists un dārgs. Tā ir mācība, kas smaržo pēc apgrauzdētas siera garoziņas, kā tas raksturīgi Lagosanto, mazai pilsētiņai Ferrāras provincē.

Katru vasaru mēs pulcējāmies vecmāmiņas Liberas mājās. Bija tik jauki satikties, jo pārējā gada laikā mums nebija daudz iespēju citam citu redzēt. Mēs visi sēdējām ap kamīnu un cepām siera garoziņas un kukurūzas vālītes. Atceros, kā vecmāmiņa sadalīja vālītes mums, bērniem, stāstot par šo tradīciju, kas turpinās kopš kara laikiem. Mans tēvs un viņa brāļi tolaik bija mazi, vakaros iziet no mājas nebija iespējams, un televīzijas nebija. Tā mana vecmāmiņa, gluži kā citas ciema sievietes, bija izdomājusi citu veidu, kā pavadīt laiku kopā.

Mazajā pilsētiņā visi cits citam palīdzēja. Zemnieks pēc kukurūzas vālīšu novākšanas mēdza dažas atstāt mums, nenojaušot, ka tā kļūs par mūsu ģimenes tradīciju. Kad mana mamma apprecējās ar tēvu, arī viņa pārņēma šo tradīciju, cepot tās uz virtuves plīts degļa, jo viņai nebija kamīna. Un tagad es daru to pašu ar savu meitu Alisi, kura pati vēl negatavo, bet labprāt ēd.

Ikreiz, kad gatavoju ragù, viņa to vienmēr pagaršo un saka: «Es nejūtu vecmāmiņas smaržu.» Tas ir mīļš mājiens pievienot vēl siera garoziņu. Un tieši tad es sāku atcerēties tās pēcpusdienas, kad klausījos savas vecmāmiņas stāstos, kad rotaļlietu nebija daudz un vienkārši akmentiņi bija tikpat vērtīgi kā viss pārējais.

Tieši tāpēc tradīcijas ir tik svarīgas. Tās ir atvērtas durvis uz mūsu saknēm, pa kurām varam doties atmiņu ceļojumā. Manā atmiņu ceļā savijas ģimenes dzīves ainas Lagosanto un atmiņas par vecvecākiem Bagnolo in Piano. Gan mammas, gan tēta dzimtas puse veido atmiņu mozaīku: lēkšana atklātajā apūdeņošanas kanālā vai paslēpju spēlēšana siena vezumā... Toreiz rati bija piesieti pie ēzeļa, kas pēkšņi metās trakā skrējienā, bet vectētiņš skrēja mums pakaļ, kliegdams, cik skaļi vien spēja. Vectētiņš izskatījās gluži kā izkāpis no senas fotogrāfijas — ar cepuri galvā un sirpi rokā, lai pļautu sienu. Atceros kvadrātiņos sagriezto arbūzu, ko dalījām ar brālēniem un māsīcām. Atceros arī savas muļķīgās bailes, ka vecmāmiņa mani mīl mazāk tikai tāpēc, ka nepaliku pie viņas pa nakti, kā to darīja visi mani brāļi. Taču šīs bailes ikreiz izgaisa, kad sasēdāmies ap kamīnu.

Dažiem cilvēkiem nav viegli izrādīt mīlestību — viņi neskūpsta un neapskauj, tomēr ir brīži un noskaņas, kas atklāj, cik liela ir viņu mīlestība. Manai vecmāmiņai tāds brīdis bija pie kamīna, gatavojot kukurūzas vālītes.

Tā ir tikai neliela daļa no manas ģimenes stāsta — atmiņu ceļojums, kurā man vienmēr patīk doties. Atmiņa, kas ir tikpat vērtīga kā ēdiens.

Autori:
Teksts: Carlotta Fiore
Foto: Diego Rosselli